Tieši pusdivos naktī manu guļamistabu parasti pārņēma dīvaina un neierasta kņada. Sākumā bija dzirdama tikai zema dūkoņa, it kā kaut kur tālumā briestu pērkona negaiss, bet pēc brīža pieslēdzās zemās frekvences.
Basi nāca tādā vilnī, ka sekcijas stikli sāka klusi vibrēt līdzi bungu ritmam.
Šāda situācija mūsu Siguldas daudzdzīvokļu mājā bija kļuvusi par ikdienu, precīzāk sakot – par iknakts izaicinājumu, kas lēnām ietekmēja mūsu ikdienas mieru un enerģiju.
Manu kaimiņu stāvu augstāk sauca Mareks. Viņš bija liels enerģiskas mūzikas cienītājs, un šī aizraušanās izpaudās kā nebeidzama vācu grupas “Rammstein” un vecā roka klausīšanās jebkurā diennakts laikā.
Es pēc dabas esmu mierīgs cilvēks, strādāju par grāmatvedi, viena audzinu septiņgadīgu dēlu Miķeli un vairāk par visu pasaulē sapņoju vienkārši par kvalitatīvu atpūtu.
Taču, kad tu katru nakti pamosties ar sajūtu, ka koncerts notiek tev tieši blakus, pacietība sāk zust, un to nomaina vēlme pēc klusuma.
Pirmie mēģinājumi rast risinājumu
Pirmo reizi es devos augšā pie viņa ap diviem naktī – halātā un mājas čībās, cerot uz vienkāršu sapratni. Durvis atvēra aptuveni trīsdesmit gadus vecs vīrietis, kurš izskatījās manāmi pārsteigts par negaidīto vizīti.
No dzīvokļa nāca spēcīgs aromāts un, protams, skanēja skaļš roks, kas pat caur atvērtajām durvīm šķita pārāk intensīvs tik vēlam laikam.
“Mareka kungs, lūdzu, mēģiniet saprast,” es teicu, cenšoties saglabāt laipnu toni, lai gan nogurums darīja savu. “Ir nakts vidus, man rīt jādodas uz darbu, bet bērnam uz skolu. Mums ir grūti atpūsties.”
“A kas tur tāds?” viņš neviltoti brīnījās, atspiedies pret durvju stenderi. “Es taču nedaru to skaļi. Aparatūra ir kvalitatīva, skaņa ir dzidra, nekam nevajadzētu traucēt. Jums laikam ir ļoti akustiskas sienas.”
“Man pat lustra istabā sāk šūpoties,” es atteicu, jūtot, ka argumenti beidzas. “Labi, nogriezīšu klusāk,” viņš noburkšķēja un aizvēra durvis. Klusuma pietika tieši uz desmit minūtēm.
Pēc tam viss atgriezās vecajās sliedēs. Nākamajā dienā es mēģināju konsultēties ar kārtības sargiem, taču situācija bija nepateicīga – brīdī, kad ekipāža atbrauca, mājā valdīja pilnīgs klusums. Tas lika man saprast: ir jāmeklē radošāka pieeja.
Jauns hobijs kā asprātīgs risinājums
Ideja pie manis atnāca negaidīti, kādā sestdienas rītā, kad saule jau spīdēja pa virtuves logu, bet mēs ar Miķeli joprojām jutāmies neizgulējušies. Es sēdēju ar kafijas tasi un vēroju dēlu, kurš izskatījās pavisam saguris no nakts trokšņiem.
Tas bija brīdis, kad sapratu – kaut kas ir jāmaina.
“Mamma, vai es drīkstu mācīties spēlēt vijoli?” Miķelis pēkšņi pajautāja. Tajā brīdī manā galvā viss saslēdzās. Vai esat kādreiz dzirdējuši, kā skan vijole pirmajās mācību stundās? Tā nav melodija.
Tas ir spalgs, augsts skaņas vilnis, kas burtiski piepilda visu telpu un ceļo cauri jebkurai konstrukcijai.
“Protams, dēliņ!” es teicu ar jaunu iedvesmu. “Un instrumentu mēs nopirksim tūlīt pat.” Mēs devāmies uz mūzikas veikalu, kur piemeklējām mazu, bet skanīgu vijoli.
Es klusībā smaidīju, zinot, ka šis instruments kļūs par mūsu jauno komunikācijas veidu. Pārbaudīju arī noteikumus – darba dienās muzicēt drīkst jau no astoņiem rītā. Mareks parasti apklusa ap rītausmu, tāpēc astoņos viņa miegs bija visciešākais.
Rīta “koncerts” kaimiņam
Pirmdienas rīts. Pulkstenis rāda tieši 08:00. Mēs ar Miķeli stāvam istabas vidū, tieši zem kaimiņa guļamistabas. “Aiziet, dēliņ, sākam pirmos vingrinājumus! Drosmīgi un pārliecinoši!” es uzmundrināju. Skaņa atgādināja kaut ko starp neparastu svilpienu un augstfrekvences skanējumu. Pateicoties mājas specifikai, šis “sveiciens” nonāca tieši pie kaimiņa.
Pēc neilga brīža virs mums atskanēja troksnis, un drīz vien pie durvīm atskanēja zvans. Uz sliekšņa stāvēja Mareks – manāmi neizgulējies un izbrīnīts. “Ko jūs darāt?!” viņš jautāja. “Ir tikai astoņi rītā, es tikko aizmigu!”
“Labrīt!” es mundri atteicu, jūtoties neparasti spirgta. “Mēs attīstām jaunu talantu. Skolotāja teica, ka jātrenējas katru rītu, pirms sākas skola. Jums taču patīk mūzika, vai ne? Mēs domājām, ka jūs kā mākslas cienītājs mūs atbalstīsiet.”
Viņš klusējot paskatījās uz mani, tad uz Miķeli, kurš centīgi vilka lociņu pār stīgām. Tajā brīdī viņa sejā parādījās izpratne – viņš beidzot saprata, kā jūtas cilvēks, kura tiesības uz atpūtu netiek ievērotas.
Miers mājās un vērtīgas atziņas
Mēs “trenējāmies” tieši nedēļu. Katru rītu pulksten astoņos mūsu dzīvoklis kļuva par nelielu koncertzāli. Jau trešajā dienā nakts trokšņi virs mums pilnībā apstājās. Mareks vairs neieslēdza mūziku vēlās stundās, acīmredzot novērtējot klusuma nozīmi.
Nedēļas nogalē viņš pieklauvēja vēlreiz – šoreiz mierīgs un gatavs sarunai. Mēs vienojāmies par vienkāršu noteikumu: pēc pulksten 22:00 mājā valda miers.
Šī pieredze man iemācīja vairākas noderīgas lietas:
Sapratne caur līdzīgu pieredzi: Reizēm cilvēki neapzinās savas rīcības ietekmi, kamēr paši nesaskaras ar ko līdzīgu.
Zināšanas un pārliecība: Pozitīva savu tiesību aizstāvēšana un noteikumu pārzināšana palīdz panākt rezultātu bez liekiem strīdiem.
Radoša pieeja: Reizēm negaidīts risinājums ir daudz efektīvāks par parastām sarunām.
Savstarpēja cieņa: Mājas ir vieta, kur visiem jājūtas labi, un cieņa pret kaimiņiem ir šīs labsajūtas pamats.
Tagad mūsu kāpņu telpā valda harmonija. Miķelis vijoli vairs nespēlē, jo viņu aizrāva citas nodarbes, bet instruments joprojām stāv goda vietā uz skapja – kā neliels simbols mūsu uzvarai.
Tas mums atgādina, ka risinājums ir atrodams pat sarežģītās situācijās, ja vien saglabā mieru un radošu prātu.
Es būtu gribējis redzēt kaimiņa seju tajā rītā. Divos naktī dūdināt roku ir viegli, bet pie celšanās astoņos no rīta pie čīgāšanas… tā ir karma.